Bush LV - Rīgas sirdī [tekst, tłumaczenie i interpretacja piosenki]

[1.pants]

Rīgas centra gaiss, ko rītos velku nāsīs
Pasaki vēl, ka nav te tā, kā tūlīt stāstīšu
Te džeki lirikas pūš kā krāsu flakonus
Bet klausītājs nav vecene, kam patīk ausīs batoni
No manas bērnības ir daudz kas pazudis
Un ienācēji no malas to nevar sajust
Tāpat kā iesācēji apmaldās stilos un pazūd kā kokteiļglāzēs
Novīst kā puķītes un nav vairs tā kā kādreiz
Kad blakus stāvējām, kad mūsu mērķi tālejoši bija kā ieroči nāvējoši
Tie aizlidoja prom ar sapņiem pārejošiem
Kad durvis aizcirstas, paliek skati, ko nevar aizmirst
Man palīdz skaņas, kas paceļ Rīgu, paceļ mani
Ja tev ir līdzīgi, būsim pazīstami!
Jo mēs abi, kā laternas luksofora stabi
Kad pilsēta uz brīdi sastingst mums kā klusā daba

[piedz.] x2
Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi
Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos
Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts
Un es jau atkal tevī kavējos

[2.pants]

Kas vakar nenopērkams, tas šodien pārāk lēts
Uz ko skaties tu, par ko sapņo sētas
Cik laika iztērēts garās sarunās, kas neved nekur
Ar tiem, kas ļaunu tur uz manām piezīmēm labajām
Šodien te un rīt jau tur; noķer mani, ja vari
Bet neaizmirsti
Es redzu cauri tev un tava aura neko labu neliecina
Es zinu kuros logos atspīd siena pelēcīga
Uz tās es uzrakstīšu kaut ko nesmieklīgu
Un spēlēšu līdzi jums, bet tēmēšu tavā logā, kad paliks tumšs
Tad es noķeršu mūzu, uzņemšu filmu par mums
Nosaukšu to par kafijas krūzi, pilnu ar rumu
Tā būs par to, cik mierīgi un ātri visu varam sabojāt
Un tā būs raksturīga manam rajonam

[piedz.] x2
Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi
Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos
Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts
Un es jau atkal tevī kavējos

[3.pants]

Aleksandrs Čaks „Romantika”

Man dzīves vieta pašos centra mūros
Kur dārzs --
Viens puķu pods uz ķebļa istabā
Un vāzē viršu sauja

Nav upju lielāku par renstelēm
Un ezeru par peļķēm
Kur, saulei sildot
Bradā pagrabbērni

Tik ir no dabas
Kāds apelsīna mizas gabals
Uz trotuāra
Un redīslaksti sētas mēslu kastē

Un naktīs
Lakstīgalu vietā man zem logiem
čīkst vējā izkārtnes
Un kaķi ņaud uz jumtiem

Bet tomēr mīļš un dārgs
Kā iecerētās tuvums
šis centrs man
Un viņa izdauzītās ielas

Tur
Logu atvēris
Līdz apnikumam varu
Zvaigžņu vietā vērties gaišās spuldzēs
Un sapņos grimt
Par cilvēku
Kas visu šito cēlis
Lai viss tas kļūtu nepieciešams man
Kā pulss
Kā burām vējš
Kā kuģim stūrmanis un skrūve

Ja Čaks dzīvotu mūsdienās, es domāju, ka viņš pats ierepotu savu pantu šajā dziesmā
Un piedziedājumam arī visdrīzāk viņš piedurtos

[piedz.] x2
Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi
Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos
Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts
Un es jau atkal tevī kavējos